Putni bez spārniem.

Vilis Lācis
Putni bez spārniem.
Esmu izlasījusi vienu Viļa Lāča grāmatu “Putni bez spārniem”. Tā ir bijusi visu laiku vienīgā grāmata, pie kuras es tiešām esmu raudājusi. Nespēju saprast, kā var tik ļoti dziļi izjusti aprakstīt emocijas. Man cilvēki ir jautājuši, vai es tajā nejutu sociālistiskās idejas. Atklātsakot – vispār nejutu. Varbūt, ka es vienkārši uz tām vispār nekoncentrējos. Bet galvenais jau tur bija stāsts par cilvēkiem, par emocijām.
Raksti Desmit sējumos Pirmais sējums
Latvijas Valsts Izdevniecība Rīgā 1959
Mākslinieks V. Valdmanis vāku zīmējis K. Goldmanis
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
JAUNĀS DZĪVES APLIECINĀTĀJS
Bez pārspīlējuma varam teikt, ka Vilis Lācis ir viens no visvairāk lasītiem latviešu rakstnie­kiem. Grūti pateikt, vai ir kāds, kas savā laikā nebūtu lasljsi tos Viļa Lāča romānus, kurus publicēja «Jaunā­kās Ziņās» un «Atpūtā», bet pēc Tēvijas kara «Cīņā» un «Zvaigznē». Grūti pateikt, vai bibliotēkās ir vēl kāds cits autors, kura grāmatas vairāk pieprasītas nekā Viļa Lāča grā­matas. Tāpat grūti būs atrast tādu ģimeni, kuras lielākā vai mazākā bibliotēkā neglabātos Vija Lāča ievērojamākie darbi. Simtiem tūkstošu eksemplāros izdotas Viļa Lāča grāmatas un tomēr… grāmatu veikalos tās grūti, pat neiespējami iegādā­ties. Tie ir jakti, kas runā visiem saprotamu un pārliecinošu valodu, — tauta mii, ciena un lasa savu rakstnieku, un tie­šām — tagad pienācis laiks izdot Viļa Lāča kopotos rakstus.
Sie «Raksti» tomēr nebūs pilnīgi. Tie vispirms neaptvers visus Vi(a Lāča publicētos darbus, jo visu sacerējumu — kā literāro darbu, tā daudzo publicistisko rakstu un runu ievieto­šana izdevumā — pavairotu sējumu skaitu uti izdošana stipri ieilgtu. Bet tautas prasība pēc Vija Lāča Rakstiem ir steidzoša, un tā jāapmierina. Otrkārt, šis izdevums neaptvers visus
rakstus tāpēc, ka Viļa Lāča daiļrade mums visiem liek sagaidīt arvien jaunus un jaunus darbus. Bet ari tagadējā izdevumā Viļa Lāča Raksti ir nepieciešami, un tos sagaida katrs lasītājs kā vislabāko dāvanu, ko tam Valsts izdevniecība varējusi sniegt.
Daudz rakstījis ne tikai Vilis Lācis, bet ļoti daudz rakstīts ari par Vili Lāci, un izteiktas visdažādākās domas par viņa dar­biem. Par Viļa Lāča darbiem rakstījuši literatūras kritiķi un literatūras zinātnieki, par viņu rakstījuši politiķi, publicisti un vienkārši lasītāji. Par viņu rakstījuši tie, kas dzivo Ildzi tām idejām, kādas savos darbos pauž Vilis Lācis, kuri auguši Ildzi viņa daiļradei un kopā ar viņu, kopā ar visu mūsu tautu cīnī­jušies par padomju varu un tagad cinās par komunistiskās sa­biedrības izveidošanu.
Tagad, kad lasītājs saņems sakopotus Viļa Lāča galvenos darbus, ir vērts, ka apstājamies pie vienas otras no tām domām, kas atšķiras no vispārējiem atzinumiem, bet kas atradušas vietu gan atsevišķos apcerējumos, gan skolu grāmatās. Lasītājs varēs padomāt, cik tās pareizas un vai der pie tām palikt vai ari tās atmetamas.
Vairākiem autoriem izstrādājies tāds kā metodoloģisks pa­ņēmiens — tiklīdz sāk par kādu rakstnieku rakstīt, tā vispirms meklē, no kura liela .akstnieka viņš mācījies rakstīt un kura mākslas turpinātājs viņš it kā būtu. To ari dara, rakstot par Vili Lāci. Nu, vai var par Vili Lāci teikt, ka viņš būtu mācījies no kāda viena rakstnieka un turpinātu šā mākslinieka mākslu? Protams, ka ne. Katrs rakstnieks gan jaunībā, gan ari vēlākos gados lasa ļoti daudz. Viņu ietekmē viss lasītais, un viņu ietekmē ari dzīve. Visas ietekmes tiek radoši pārveidotas, un, ja rakstniekam ir ievērojams talants, tad viņš kļūst par patstā­vīgu, oriģinālu rakstnieku. Vairāki autori citē un nozīmīgi uz­sver no Viļa Lāča autobiogrāfijās to vielu, kur viņš raksta, ka ne vienu reizi vien izlasījis vairākus M. Gorkija darbus un ka tam ļoti paticis Mamins Sibirjaks. Bet Vilis Lācis runā ari par to, ka vairākas reizes izlasījis visu Puškinu un Ļermontovu, iz­lasījis ari visu Čehovu, Ķuprinu, Gogoli un galvenos Ļ. Tolstoja un Dostojevska darbus. Un ne tikai tos. Vilis Lācis izlasījis lie­lāko daļu franču, angļu, vācu un citu tautu klasiķu darbus. Vi­lim Lācim tuvi ir ziemeļtautu rakstnieki. Viņš sevišķi ciena Tomasu Hardiju un Teodoru Dreizeru. Savas attiecības pret Džeku Londonu V. Lācis izteicis ievadā tā kopoto rakstu lat­viskajam izdevumam. Bez tam, — un tas ir pats galvenais, — jau līdz tam, kad Vilis Lācis sāka rakstīt savus pirmos darbus, viņš grūtās gaitās bija ieguvis bagātīgu dzīves pieredzi, un šī pieredze pārpilnībā vairojas līdz pat mūsu dienām. Un, ja nu mēs, izlasījuši Viļa Lāča darbus, jautājam — kuram no augš­minētajiem rakstniekiem tie visvairāk līdzinās? — tad tūlīt ari sajūtam, cik bērnišķīgi naivs ir šāds jautājums. Ne jau ar to mēs atklājam rakstnieka būtību, viņa darbu literāro vērtīgumu, ja meklējam, kuram citam rakstniekam viņš visvairāk līdzinās, un aiz diedziņa ari šo līdzību pievelkam. Parasti tāda līdzība ir uzkrītoša neapdāvinātiem epigoņiem. Liels rakstnieks ir liels tikai tad, ja viņš kļuvis savas tautas literatūrā par patstāvīgu literāru personību, ja viņš ar savu darbu literāro spēku un ori­ģinalitāti iegūst arī citu tautu ievērību. Tāds liels rakstnieks ir Vilis Lācis. Viņš iekarojis savu patstāvīgu un vienu no redza­mākām vietām latviešu literatūrā, un viņa darbi iemantojuši ļoti plašas cienītāju masas pāri Latvijas un pāri Padomju Sa­vienības robežām. Tāpēc reizi par visām reizēm vajadzētu at­mest pseidozinātnisko māžošanos pēc audžu tēva meklēšanas un uzsvērt, ka, tāpat kā visu tautu lielie rakstnieki savā daiļ­radē ir patstāvīgi un oriģināli, tā arī mums Rainis ir Rainis, Andrejs Upīts ir Andrejs Upīts un Vilis Lācis ir Vilis Lācis.
Ir autori, kas, analizējot Viļa Lāča valodu un stilu, atrod, ka dažās vietās viņš noslīdot līdz publicistiskai valodai un ka viņa tēlojums vietumis pieņemot deklaratīvu raksturu. Nav nozīmes analizēt šādos gadījumos minētos konkrētos piemērus, jo tie var noderēt vienīgi skolās, kad demonstrē skolniekiem at­sevišķus stila un valodas elementus. Ar tādiem piemēriem kāda rakstnieka valodu un stilu nav iespējams raksturot. Tāpēc var­būt labāk parunāt par tā saucamo publicistisko valodu literārā darbā. Savā laikā izglītotajām aprindām, kuras nebija nemaz tik plašas, kā muziķa skanēja augstmaņu patētiskās runas, mā­cītāju sprediķi un filozofiskam gadsimtam pakaļdarināti prā­tojumi. Ir neskaitāmi literāri darbi, kuros parādīti baznīcu ri­tuāli ar visiem mācītāju sprediķiem, kuros no lappuses uz lap­pusi pāriet augstmaņu un karavadoņu garu garās sarunas un kuros gudri un gari filozofē par vissikākām dzives parādībām. Ari agrākajā latviešu literatūrā mēs sastopamies ar «māmuļas pīlāru» galda runām, ar mācītāju sprediķiem un pārgudru sprie­delēšanu. Toreiz visus tos uzskatīja par mākslinieciski vērtī­giem darbiem. Un arī tagad mēs nebūt nedomājam, ka šie darbi zaudējuši savu māksliniecisko vērtību. Bet, ja nu rakstnieks raksta par mūsu dienām, saklausa un izteic mūsu dzīves pulsu, tad taču šim nolūkam neder ne gari prātojumi, ne mācītāju sprediķi, ne arī «māmuļas pīlāru» galda runas. Tā taču nav mūsdienu valoda, un tā nevar izteikt mūsu dzīves prob­lēmas.
Kāda tad ir mūsdienu valoda? Tā izaugusi no mūsu tautas dzīves šā gadsimta pirmajā pusē, tā kaldinājusies strādnieku šķiras cīņās par padomju varu, tā rādījusies Tēvijas kara lies­mās, tā izaugusi vienkāršo cilvēku dzīvē. Tagad kā melodija ir ieskanējušās mūsu valodā mītiņu runas un kaujas saucieni, kliedzošie avīžu virsraksti un uzsaukumu lozungi, vienkāršas sarunas pie mašīnām un veikalos, vienkāršu cilvēku tieši mīlas vārdi, bez tās liekulības, kāda šos vārdus pavadīja, kad ba­gātnieku bērni precējās mantas dēļ. Tagad nav mums bagātnieku, kas bezdarbībā sēž pie kamīna un gudri prāto. Ta­gad cilvēku runās skan darba ritms un atpūtas saldums pēc darba kaut kur upes krastā vai teātra zālē. Un, ja nu mēs tagady izejot no mūsu dzīves un no tās valodas, bez kuras mēs neva­ram ne soli spert dzīvē, ņemam jebkuru no Vija Lāča romā­niem, novelēm, stāstiem vai lugām, vērīgi ieklausāmies viņu valodā un stilā, tad atrodam, ka Vilis Lācis savos darbos iz­kopis tādu valodu, ko katrs vienkāršs lasītājs uztver kā savu valodu, izveidojis tādu stilu, kurā darba cilvēks atrod sev rad­niecīgas līnijas. Jau pašā Vija Lāča valodā un stilā it kā sajū­tam ietvertas tās idejas un to saturu, kuru tā aicināta izteikt. Un reizē ar to viņa darbi kļūst visplašākām tautas masām tuvi, miļi un saprotami. Taisni tāpēc ari jāsaka, ka Viļa Lāča stilā un valodā meklējams viņa talanta lielums, meklējami viņa lielo panākumu cēloņi. Ir ne viens vien darbs uzrakstīts ar tādu pašu saturu, kāds ir vienā vai otrā Viļa Lāča darbā, un pēc sava si­žetiskā veidojuma tik pat saistošs vai vēl saistošāks, bet tomēr tādu popularitāti un piekrišanu nav iemantojis. Ar ko gan citu šo parādību var izskaidrot, ja ne ar Viļa Lāča stilu un valodu?
Rakstnieka stilu un valodu, rakstnieka tēlošanas paņēmie­nus nekad nevar vērtēt atrauti no tā satura, ko viņš izteic, un atrauti no tā laikmeta, kurā viņš dzīvo. Tāpēc ari runas par to, ka V. Lācis dažās vietās noslīdot lidz publicistiskai valodai un vietumis viņa tēlojums pieņemot deklaratīvu raksturu, nerak- sturo ne V. Lāča valodu, ne stilu, bet gan liecina, ka paši runā­tāji mūsdienu literārām parādībām pieiet nevis ar tagadnes, bet gan ar pagātnes mērauklu. Nav taču nemaz tik sen, tikai šā gadsimta sākumā, kad parādījās pirmie literārie darbi, kuros izpaudās strādnieku šķiras cīņa. Tos «Dzimtenes Vēstneša» un «Rīgas Ziņu» kritiķi tūlīt nosauca par kailu publicistiku. Un tas saprotams. Vecais jauno vienmēr uzņem naidīgi. Bet tagad, kad jaunais uzvarējis, kad Viļa Lāča valoda un stils kļuvuši tautai tuvi, tagad atkārtot Veinberģa kompānijas un «Dzimtenes Vēst­neša» «gudrības» ir vienkārši arhaisms.
Vienam otram reizēm nav skaidrības arī par Viļa Lāča agrā­kajiem darbiem. Par tiem mēdz teikt, ka esot tādi darbi un atsevišķos darbos vietas, kur rakstnieks nokļuvis buržuāziskās ideoloģijas varā. Teikt jau var, bet patiesībā tāds teiciens neko vairāk nenozīmē kā dogmatisma un sektantisma izpausmi. Skiru cīņa ne dzīvē, ne literatūrā nav tik vienkārša kā2y^2 — = 4. Viss atkarīgs no reizinātāju savstarpējām attiecībām, no viņu nostājas, no tā, kā galvenais reizinātājs pārējos prot iz­vietot un lietā likt.
Ja ņemam buržuāziskās Latvijas literatūru, tad vispirms zinām, ka pastāvēja Komunistiskās partijas nelegālie izdevumi un nelegālā komunistiskā literatūra. Tā gāja no rokas rokā, un tomēr tās izplatīšanās iespējas bija ievērojami šaurākas nekā legālās literatūras. Iznāca ari legālā kreiso arodnieku litera­tūra. Tās priekšgalā atradās tādi rakstnieki kā Linards Laicens un Leons Paegle. Viņiem sekoja vesela virkne jauno, kā V. Ābols, A. Balodis, I. Kaužens un citi. Viņiem, reizumis vai­rāk, reizumis mazāk, pievienojās A. Kurcijs un K. Dzelzs. Tā bija revolucionārā, progresīvā literatūra. Bet būtu pavisam ap­lami, ja mēs tagad visu pārējo buržuāziskās Latvijas literatūru apzīmētu par reakcionāru. Tāda tendence izpaudās jau toreiz. Bet tā bija aplama, sektantiska tendence. Mēs taču visi zinām, ka dzīvoja un darbojās Andrejs Upīts, kas nekad nav atstājis revolucionārā cīnītāja pozicijas un kas prata panākt, ka viņa revolucionāri virzošos darbus iespieda grāmatās un izrādīja uz pastāvošo teātru skatuvēm. J. Raiņa darbi vienmēr bijuši ar tautu. Progresīvos tautas centienus izteica tādi rakstnieki kā Pāvils Rozītis, Jānis Sudrabkaļus, Aleksandrs Čaks, Jānis Grī- ziņš, Jānis Grots un daudzi citi. Un buržuāziskajā Latvijā iz­veidojās un izauga par lielu rakstnieku Vilis Lācis. Viņš savos darbos rādija tās pārgrozības, kādas tautā notika tūlīt pēc pirmā pasaules kara un Oktobra revolūcijas, viņš rādīja to dzīvi, kādu buržuāziskajā Latvijā dzīvoja vienkāršie darba cil­vēki. Savus darbus viņš publicēja visizplatītākos buržuāziskās Latvijas izdevumos. Tāpēc arī tajos nevarēja būt runa par ap­zinīgiem strādnieku šķiras cīnītājiem — komunistiem. Viņa dar­bos varēja izpausties un izpaudās cilvēku spēks, kas nelocījās grūtību priekšā, kas virzīja cilvēkus cīņā. Viņa darbos varēja izpausties un izpaudās cilvēku attiecības, kas gribot negribot raksturoja arī šķiru attiecības. Viņa darbos cilvēku mīla un darbs, ciešanas un prieki aizrāva lasītājus un lika tiem domāt par sevi, savu dzīvi un nākotni. Un, lūk, šī literatūra kā bur­žuāzijai, tā arī mums pašiem, gandrīz tīri nemanot, darīja savu darbu.
Sis buržuāziskās Latvijas literatūras raksturojums tāpat ir shematisks, bet ar visu shematismu no šī raksturojuma varam redzēt, cik sarežģīti procesi notiek literatūrā. Nevar literatūru iztirzāt ar iemācītu dogmu palīdzību, un nevar rakstniekus gru­pēt pēc kaut kādām sektantisma mērauklām. Ir jāņem vērā rakstnieka veidošanās process, jāņem vērā rakstnieka loma lau­tas literatūrā, tautas izturēšanās pret rakstnieku un rakstnieka darbu virzošais spēks. Un, ja mēs to visu ievērojam, tad kļūst liekas sektantiskās runas par Viļa Lāča agrākiem darbiem, tad stājas spēkā strādnieku šķiras un visas tautas dotais nepārpro­tamais novērtējums.
Pašus ievērojamākos un nozīmīgākos darbus Vilis Lācis sa­rakstījis pēc Lielā Tēvijas kara, risinot tautas dzīves svarīgākās problēmas. Viena no tādām interesantām tēmām un svarīgām problēmām bija tā, ka tautas dzīve padomju apstākļos vairs nav vienkāršs iepriekšējās dzīves turpinājums, ka ir noticis vesels revolucionārs lēciens, ka radušies būtiski jauni dzīves apstākļi. Kapitālistiskās iekārtas pretrunas un nejēdzības tika pārvarē­tas, un tās aizgāja nebūtībā. Auga un veidojās jaunas cilvēku attiecības, radās jauns cilvēku dzīves saturs, radās jauni prieki, un parādījās ari ne mazums grūtību un šķēršļu jaunās dzīves veidošanā.
Kā risināt jaunās dzīves problēmas, reizē uzsverot viņu principiālo atšķirību no agrākās, smagās kapitālistisko laiku dzīves?
Vilis Lācis šai problēmai ir vairākkārt pieskāries. Bet pats drosmīgākais no visiem šis problēmas atrisinājumiem, kuru diez vai kāds cits rakstnieks būtu izvēlējies, ir romāna «Zvejnieka dēls» otrās daļas «Ciems pie jūras» sarak­stīšana.
Jau pirms romāna otrās da[as parādīšanās varēja droši teikt, ka būs visdažādākie vērtējumi, ka būs cilvēki, kuriem liksies, ka romāns ir mākslinieciski mazāk vērtīgs, un tamlī­dzīgi. Un tomēr, neraugoties uz to, ka tādi vērtējumi bija pa­redzami, neraugoties uz to, ka šādas domas pēc romāna izdo­šanas pat skolu grāmatās izteiktas, Vilis Lācis ir pareizi darījis un «Ciems pie jūras» parāda pašas raksturīgākās un svarīgākās mūsu dzīves likumsakarības. Jau pats nosaukums «Ciems pie jūras» lasītāju uzmanīgi ievada pavisam jaunā pasaulē, kur nevis viens zvejnieka dēls, bet viss ciems iet kopsoli. Un visā romāna gaitā mēs redzam, kā cīnās ar vecās iekārtas paliekām, redzam arī jaunas grūtības, bet pats galvenais, — ka tādi šķēr­šļi, tādas grūtības, kādas bija vecajā iekārtā, vairs nav, ka se­najam zvejnieku postam pārvilkts krusts uz visiem laikiem, redzam, ka cīņa, kuru sāka jau Oskars, cīņa, kuru sāka daudzi un kura salējās vienā cīņā par padomju varu, ka šī ciņa nav bijusi veltīga. Paskatieties tagad uz visiem zvejnieku kolhoziem no Ainažiem līdz Bārtai, un jūs redzēsiet, ka lajos nav nekā no zvejnieka dēla grūtībām, jūs visos tajos sastapsiet ciemu pie jū­ras ar tām raksturīgām līnijām, kādas savā romānā uzsvēris Vilis Lācis.